— Vai Jūs uz pilsētu?
— Sēdies, skaistulīt.
Jaunās dāmas pilsēta man ir tranzīta, izsēdināšu kaut kur rajonā, tad jau nokļūs.
Iepazināmies ceļā, viņa atpūtās ar draugiem ciematā, tur sastrīdējās ar visiem un nolēma aizbraukt, es arī pāris vārdus par sevi. Parasti es pats dāmas izklaidēju, bet te vairāk smējos un uz jautājumiem atbildēju. Viņa man arvien vairāk un vairāk iepatikās, bet, kad mēs apstājāmies uzsmēķēt un mana ceļabiedrene noliecās pēc izsmēķa, neaizmestam līdz miskastei, es biju pagalam pārsteigts.
— Klausies, es te padomāju, vai Tu krānu māki salabot?
— Jāskatās kas tur, domāju, ka jā.
— Varbūt, paskatīsies? Jau nedēļu virtuvē pil.
Urā! Ir. Atbraukšu mazliet vēlāk mājās, ja tikai viņai tiešām krāns tek, varu jau arī nesalabot, man ir bijis dažādi.
Atbraucām mēs uz pilsētu, meitene lūdz piebraukt pie veikala, viesus nav gaidījusi, tikai naudas nav. Nu labi, nav problēma. Kad viņa stāvēja pie alkohola vitrīnas un jautāja:
«Vai Tu vispār steidzies?», es sapratu — ar krānu, visdrīzāk, viss ir kārtībā.
Paņēmām konjaciņu, konfektes, uzkost tur kaut ko un braucām pie viņas.
— Pie mums kāpņu telpā vecmāmiņas ir ziņkārīgas, nomocīs vēlāk, es iešu pa priekšu galdu uzklāt, Tu nāc pēc 15 minūtēm. Otrā kāpņu telpa, N dzīvoklis..
Es saspringu, bet neizrādīju:
— Telefona numuru iedod, ja nu apmaldos!?
— Baterija nosēdusies, atradīsi.
Iedeva buču uz vaiga, pazuda aiz arkas. Uzsmēķēju, paklausījos «Eiropu» un gāju. Tā, otrajā kāpņu telpā N dzīvokļa nav, tas ir ceturtajā, vai piezvanīt domofonā? Pamuļķis!
Es tomēr zvanīju, vīrieša balss jautāja: «Kas tur?»
Sēdos mašīnā, aizsmēķēju, atslēdzu iekšējās balss komentārus, taču vienu viņam izdevās pievienot.
— Nodrāzies? Labāk braucam mājās!